Pavasara tuvošanās un temperatūras svārstības ap nulles grādiem, kad atkusnis mijas ar salu, būtiski ietekmē grants ceļu kvalitāti. Šādos apstākļos grants seguma ceļu nestspēja strauji pasliktinās, un daudzviet tie kļūst gandrīz neizbraucami. VAS “Latvijas Valsts ceļi” un VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” nespēj operatīvi novērst bedru veidošanos ar greiderēšanas palīdzību, bet nopietnākiem atjaunošanas darbiem bieži trūkst gan līdzekļu, gan tehnisko iespēju.
Pašlaik vienīgais risinājums ir atsevišķu sausāku posmu īslaicīga greiderēšana. Taču šie uzlabojumi ir pārejoši – daudziem ceļiem vairs nav funkcionējošas ūdens novades sistēmas, un ūdens netiek pienācīgi novadīts. Rezultātā ceļa virskārta pārmirkst, naktī piesalst, un jaunas bedres var veidoties jau nākamajā dienā pēc greiderēšanas.
Ilgtermiņa risinājums būtu ceļu ūdens atvades sistēmu sakārtošana, kas ietvertu grāvju izrakšanu un ceļa klātnes pacelšanu virs apkārtējā reljefa. Intensīvas satiksmes posmos būtu nepieciešams izbūvēt izturīgāku segumu – vēlams asfaltu vai vismaz veikt virsmas apstrādi.
Statistika liecina, ka Latvijā šobrīd ir 11 230 km valsts autoceļu ar grants-šķembu segumu, no kuriem 4692 km ir sliktā stāvoklī. Papildus tam valstī ir 8901 km asfaltētu ceļu, taču arī te gandrīz puse – 4250 km – ir tehniski nolietoti.
Īstermiņa risinājumi un ierobežojumi
Lai pasargātu grants seguma ceļus no pilnīgas sabrukšanas, daudzviet tiek ieviesti smagā transporta pārvietošanās ierobežojumi. Tie attiecas uz kravas transportlīdzekļiem, kuru kopējā masa pārsniedz 10 tonnas. Ierobežojumi ir spēkā līdz laikam, kad klimatiskie apstākļi uzlabosies un ceļu stāvoklis kļūs stabilāks.
Ziemas un agrā pavasara periodā bedrīšu remonts grants ceļiem netiek veikts, jo tas būtu neefektīvs. Asfaltētajos valsts nozīmes ceļos notiek tikai kritiski bīstamo bedru aizpildīšana ar auksto asfaltu, kas nodrošina minimālu drošību līdz pastāvīgākiem remontiem.
Nākotnes izredzes un finansējuma problēmas
Pēdējos gados valsts aktīvi izmanto ES fondu līdzekļus ceļu seguma uzlabošanai. Tomēr šiem fondiem ir ierobežojumi – finansējumu nedrīkst novirzīt vietējas nozīmes ceļiem. Tā kā pašvaldību budžetos līdzekļu bieži nepietiek, vienīgā cerība paliek valsts budžets. Diemžēl autoceļi tajā jau vairāk nekā 20 gadus nav bijuši prioritāte, un kopējais trūkstošais finansējums ceļu sakārtošanai tiek lēsts ap 4 miljardiem eiro.
Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem, kuru mājas atrodas pie grants ceļiem – pārsvarā lauku teritorijās –, nāksies vēl ilgi sadzīvot ar sliktu piekļuvi. Lai gan ir iespējas ieķīlāt transportlīdzekli un saņemt aizdevumu, tas nerisina infrastruktūras problēmas. Turklāt finanšu slogs, kas rodas aizdevuma laikā, var pasliktināt situāciju, ja vienlaikus nākas veikt arī transporta remontus.
Cerības uz politikas maiņu
Vienīgais reālais uzlabojumu ceļš stratēģiskā līmenī būtu pārskatīt ES fondu izlietojuma noteikumus. Ja nākotnē šie noteikumi tiktu mainīti, iespējams, daļa finansējuma varētu tikt novirzīta arī reģionālo un vietējo ceļu sakārtošanai. Līdz tam brīdim iedzīvotājiem jārēķinās ar lēnu progresu un ierobežotām iespējām uzlabot savas mobilitātes ikdienu.
